Vīrieši domā loģiski,bet sievietes izmanto intuīciju.
Bet nepieciešamības gadijumā sievietes spēj domāt tikpat loģiski kā vīrieši ,tomēr viņām piemīt tendence vairāk paļauties uz intuīciju.
Vīrieši parasti strādā grupās un loģika tiek izmantota ,lai pārliecinātu pārējos grupas locekļus piekrist konkrētam plānam.
Sievietēm vairāk patīk strādāt individuāli un paļauties uz intuīciju ,jo viņām nevienu citu cilvēku nav nepieciešams pārliecināt.
Sievietēm prāts vairāk darbojas,tā kā skeneris ,kurš vienlaikus spēj uztvert lielāku skaitu faktoru,nevis kā vīrieši vienkārši pāriet no viena punkta pie nākamā.

Ir lietas,ko nemainīs pat laiks.

Ir lietas,ko nemainīs pat laiks.

Es jūtos mazliet iztukšota un skumja - ziniet,tā ir tā sajūta,ka esi bezgalīgi ilgi gaidījis,kad beidzot pienāks pavasara brīvlaiks,un tad,kad tas pienācis,saproti ,ka tgd ,kad nav jāiet uz skolu nav arī neko citu ko darīt.

Viemēr labākos cilvēkus kas tev blakus pamani tikai kad viņus pazaudē,...

Un tomēr mēs esam stipri atšķirīgas... Viņa baidās no savas ēnas, es sēžu tai virsū. (..) Viņa apbrīno gleznotājus, es dodu priekšroku fotogrāfiem. Viņa nekad nesaka to, kas uz sirds, es saku visu, ko domāju. Viņai nepatīk konflikti, man patīk, ka lietas ir skaidras. Viņai patīk būt "mazliet iereibušai", man patīk dzert. Viņai nepatīk tusiņi, man nepatīk sēdēt mājās. Viņa neprot izklaidēties, es neprotu aiziet gulēt. Viņai nepatīk spēlēt, man nepatīk zaudēt. Viņai ir plaša sirds, man - mazliet piesardzīga labestība. Viņa nekad neaizsvilstas, es eju pa gaisu. (..) Viņa ir romantiska, es - pragmatiska. Viņa apprecējās, es plivinos. (..) Viņai... Viņai vajag mani, un man vajag viņu.

Gan mēs paši, gan sapņi ir veidoti no viena materiāla.

Ja vēlies citiem patikt, tad tev ir jābūt gatavam uz kompromisiem jebkurā laikā, un tu nekad neko nesasniegsi.

Būt par premjerministri ir vientuļš darbs...nav iespējams vadīt, ja atrodies pūlī.

Es nezinu nevienu, kurš būtu nokļuvis virsotnē bez smaga darba. Tā ir recepte. Tā ne vienmēr uznesīs virsotnē, bet noteikti vismaz tuvu tam.

Es esmu ārkārtīgi pacietīga, jo zinu, ka galu galā sasniegšu, ko vēlos.

Sieviete, kas zina kādas problēmas rodas, vadot mājsaimniecību, labāk sapratīs, kādas problēmas rodas, vadot valsti.

Skaitļu sistēma ir kā cilvēka dzīve. Naturālie skaitļi ir veselie un pozitīvie. Maza bērna skaitļi. Taču cilvēka apziņa izplešas. Bērns atklāj ilgas, tie ir negatīvie skaitļi. Tie formalizē sajūtu, ka kaut kā trūkst. Un apziņa joprojām paplašinās un aug, un bērns atklāj intervālus starp akmeņiem, starp ķērpjiem uz akmeņiem, starp cilvēkiem. Un starp skaitļiem. Tas noved pie daļskaitļiem. Veselie skaitļi plus daļskaitli veido racionālos skaitļus. Bet apziņa vēl neapstājas. Tā grib parkāpt pāri saprāta robežām. Tā pievieno tik absurdu darbību kā kvadrātsaknes vilkšanu. Un dabū irracionālos skaitļus. Tas ir sava veida vājprāts. Jo irracionālie skaitļi ir bezgalīgi. Tie nav uzrakstāmi. Tie piespiež apziņu ietiekties nebeidzamajā. Un irracionālos skaitlus pieskaitot racionālajiem, dabū reālos skaitļus. Tas nebeidzas, tas nekad nebeidzas. Jo, lūk, tepat uz vietas mēs reālos skaitļus paplašinām ar imaginārajiem, ar kvadratsaknēm no negatīviem skatļiem. Tie ir skaitļi, ko mēs nespējam iedomāties, skaitļi, ko parasti apziņa nespēj aptvert. Un, kad mēs pie reālajiem skaitļiem pieskaitām imagināros skaitļus, mēs iegūstam kompleksu skaitļu sistēmu. Pirmo skaitļu sistēmu, kuras ietvaros ir iespējams rast pietiekamu pārskatu par ledus kristāliņu veidošanos. Tā ir kā liela, plaša ainava. Horizonti. Tu dodies tiem pretim, un tie turpina atkāpties.

Minējums...Aizmirsti...nē, noliec plauktiņā, noglabā cē diskā, bet neizmet. Kādreiz noderēs. Kad būsi sevi sakārtojis.

Kārtējā dēle, kas piesūkusies un, manipulēdama ar sirdsapziņu neparko neatlaižas...

Visi nekad nebūs garāmgājēji, vienmēr kāds atcerēsies un meklēs tieši tavu seju – tieši tavējo.

Face in the crowd – no one knows your name.

Nenosakāma ļaunuma izteiksme lūpās.

Ilgi neesmu klausījies. Aleks, man vienkārši vajag..."
Tevi, Aleksandr, tavu skatienu, tavu elpu, tavas rokas, tavus gaišos smieklus, tavu smaržu un balsi...

Aleksandrs lika kādam smaidīt! It kā viņš būtu kļuvis par gabaliņu kristāldzidra ētera.

Dīvaina sajūta – skatīties tuva cilvēka guļamistabā kaut pa spraudziņu un prātot, vai tomēr katrs nākamais jautājums viņu neievainos dziļāk, vai prašņādams nepazaudēsi viņu pavisam.

Neviens pusaudzis nekad nav tik smalki iepazinis vientulības nianses – skaudību, greizsirdību un bezspēcīgas, dziļas skumjas un asaras, asaras, kam nedrīkst ļauties, jo vīrieši taču neraud, asaras, ko nevar izraudāt pāris dienās.

Nekādas sentimentālu muļķību, nekādas aklas uzticēšanās, līdz tevi aptin ap pirkstu, kurā jau spīguļo zelta gredzens; nekas nav mūžīgs, un jūtas izsīkst visātrāk.

Acis – aukstas un ledainas, tādas, kas iedur līdz kaulam.

Tikai grāmata ir delikāta. Izņēmi no plaukta. Pašķirstīji. Noliki. Tajā nav bezkaunības. Tā neiebrāžas tevī iekšā... Stāv uz plauktiņa, klusē, gaida, kad to paņems siltajās rokās. Tad tā atklāsies. Ja vien ar cilvēkiem tā būtu. Daudz mēs esam. Visus nepašķirstīsi. Pat vienu ne. Pat savējo. Pat sevi.

Dzīve ir īsa. Un ir jāprot aiziet. Jāprot aiziet no sliktas filmas. Jānosviež slikta grāmata. Jāaiziet no slikta cilvēka. To ir daudz. Jāpamet lietas, kas neiet. Pat no viduvējības ir jāiet prom. To ir daudz. Laiks ir dārgāks. Labāk pagulēt. Labāk paēst. Labāk paskatīties uz uguni, uz bērnu, uz sievieti, uz ūdeni.

Bij vēlme mainīt pasauli, mainīt, lai kā dienā būtu pat naktī gaišs. Un kurš gan cits to paveikt spēs, ja ne es.

Ļaudis piekrauj savus dzīves kuģīšus līdz mastu galiem ar greznām drānām un lieliem namiem, ar nevajadzīgiem kalpiem un smalkiem draugiem, kas nedotu par viņiem ne penija un ko viņi paši arī nevērtē augstāk, ar dārgām izpriecām, kas nevienu neuzjautrina, ar aizspriedumiem un modēm, ar pretenzijām un godkāri un - ak, ar vissmagāko, vismuļķīgāko nastu! - ar bailēm, ko gan sacīs kaimiņi, ar greznību, kas līdzīgi seno laiku noziedznieka tērauda vainagam liek asiņot un sāpēt galvai, kurai tas jānēsā!
Tās ir grabažas, mīļie cilvēki, tās ir grabažas! Metiet tās pāri bortam! Tās padara jūsu laivu tik smagu, ka jums nav spēka cilāt airus. Tās padara jūsu braucienu tik apgrūtinošu un bīstamu, ka nevienu brīdi jūs neeasat brīvi no satraukuma un rūpēm, jums nepaliek ne mirklis sapņainam laiskumam, kad jūs varētu lūkoties pāri sēkļiem slīdošo ēnu rotaļās un saulstaru dzirkstelēs, kas deg viļņu galos, vai kuplajos krastmalas kokos, kas spoguļojas ūdensrozēs, drūmi šalcošās niedrēs, grīšļos, dzegužpuķēs un gaiši zilās neaizmirstulēs.
Metiet laukā grabažas, cilvēki! Lai jūsu dzīves laiva ir viegla, lai tajā atrodas tikai visnepieciešamākais - mājīgs nams un vienkāršas izpriecas. Pāris draugu, kas ir šā vārda vērti, kāds, kas mīl jūs un kam jūs atbildat ar pretmīlestību, kaķis, suns un viena vai divas pīpes, pietiekami daudz ēdiena un drānu, un mazliet vairāk nekā pietiekami - dzērienu, jo slāpes ir drausmīgs posts.
Tad jūs redzēsiet, ka laiva nu iet daudz vieglākā gaitā, vairs nedraud apgāzties, un nav sevišķa nelaime, ja arī tā notiktu, jo krietnas un vienkāršas mantas no ūdens nebaidās. Jums pietieks laika darbam un pārdomām. Pietiks laika gozēties saulē, pietiks laika ieklausīties Eola mūzikā, ko maigais vējš izvilina no cilvēka sirds stīgām, pietiks laiks...

Esmu arī nogurums. Pretruna un nogurums. Kaislība un nogurums. Man ir apnicis iet. Man līdz kaklam ir pasaule, kas pastāvīgi iedomājas visu atklājusi un nesaprot gluži neko.

Reizēm viņš sev jautāja, kādēļ dzīve ir tik ierobežota, kādēļ nav nedz bagātības, nedz piedzīvojumu, nedz mīlestības, nedz godkāres, nedz zināšanu un gudrības, bet tas neko nemainīja.Viņš atcerējās jaunības jūsmu. Viņu pārņēma izmisums. Pēc tam viņš atkal iesnaudās savā viduvējībā.