Nav nekas skaistāks par cerību, varbūt vienīgi atmiņas, kas ir cerības otra puse: kaut kas līdzīgs dzīvā saucienam dzīvei, esmes apliecinājums, slavinājums tam, kā vairs nav un kas tomēr ir bijis, sauciens pēc tā, kam jābūt un kā vēl nav. Vai tālumā saskatāt šo laika un dzīvības spēli? Tā visā pilnībā balstās uz satriecošu noslēpumu. Kad vairs nebūs nekā, kaut kas būs bijis, un pati nāve neizdzēš atmiņas. Ak, es jau neko sevišķu nesaku, es nesaku gandrīz neko, es tikai saku, ka viss paiet un izgaist, es saku, ka pastāv pasaules dvēsele un ka tas, kas bijis, nav varējis nebūt.

+1
-92
-1