Dzejnieks - viegla, spārnota un svēta būtne, viņš spēj radīt tikai tad, kad viņu pārņem iedvesma un apmātība un nav viņā vairāk saprāta. [...] Tamdēļ jau viņiem dievs atņem saprātu un padara par saviem kalpiem, dievišķā vēstnešiem un praviešiem, lai mēs, kas viņos ieklausāmies, zinātu, ka tie nav viņi - saprāta laupītie, kas izrunā šos dārgumus, bet caur viņiem runā pats dievs.