Skaitļu sistēma ir kā cilvēka dzīve. Naturālie skaitļi ir veselie un pozitīvie. Maza bērna skaitļi. Taču cilvēka apziņa izplešas. Bērns atklāj ilgas, tie ir negatīvie skaitļi. Tie formalizē sajūtu, ka kaut kā trūkst. Un apziņa joprojām paplašinās un aug, un bērns atklāj intervālus starp akmeņiem, starp ķērpjiem uz akmeņiem, starp cilvēkiem. Un starp skaitļiem. Tas noved pie daļskaitļiem. Veselie skaitļi plus daļskaitli veido racionālos skaitļus. Bet apziņa vēl neapstājas. Tā grib parkāpt pāri saprāta robežām. Tā pievieno tik absurdu darbību kā kvadrātsaknes vilkšanu. Un dabū irracionālos skaitļus. Tas ir sava veida vājprāts. Jo irracionālie skaitļi ir bezgalīgi. Tie nav uzrakstāmi. Tie piespiež apziņu ietiekties nebeidzamajā. Un irracionālos skaitlus pieskaitot racionālajiem, dabū reālos skaitļus. Tas nebeidzas, tas nekad nebeidzas. Jo, lūk, tepat uz vietas mēs reālos skaitļus paplašinām ar imaginārajiem, ar kvadratsaknēm no negatīviem skatļiem. Tie ir skaitļi, ko mēs nespējam iedomāties, skaitļi, ko parasti apziņa nespēj aptvert. Un, kad mēs pie reālajiem skaitļiem pieskaitām imagināros skaitļus, mēs iegūstam kompleksu skaitļu sistēmu. Pirmo skaitļu sistēmu, kuras ietvaros ir iespējams rast pietiekamu pārskatu par ledus kristāliņu veidošanos. Tā ir kā liela, plaša ainava. Horizonti. Tu dodies tiem pretim, un tie turpina atkāpties.

+1
-45
-1