Ovīdijs

Dažkārt der pamācīties arī no ienaidnieka.

Nāve ir mazāk mokoša par tās gaidīšanu.

Lai izpelnītos mīlestību, ar vienu vien skaistumu nepietiek.

Mīlestību ar zālēm nedziedē.

Laiks dziedē mīlestības ilgas.

Mūžība ir nepārtraukta mirkļu maiņa.

Likumi ir radīti tamdēļ, lai ierobežotu stiprākā varu.

Pārāk karsta un dedzīga mīlestība galu galā beidzas ar apnikumu un ir kaitīga tāpat, kā pārāk garšīgs ēdiens...

Viss mainās, bet nekas nezūd.

Slimai dvēselei nav pa spēkam panest grūtības.

Dvēseles nemirst. Pametot iepriekšējo mitekli, tās atkal top uzņemtas cituviet.

Nakts, mīla un vīns nav tie, kas darītu pieticīgas mūsu vēlmes, nakts notrauc kaunīgumu, bet mīla un vīns...

Atļautais mūs nevilina, aizliegtais liek iekvēloties.

Asaras sev līdzi atnes atvieglojumu, remdē bēdas un aiztrauc sev tās līdzi.

Ja nav briesmu, tad bauda mazāk tīkama.

Pirmais ir saprāts, kas pamet nelaimīgos.

Nodarbošanās uzliek savu zīmogu raksturam.

Pagājusī diena vienmēr ir labāka par šodienu.

Pagodinājumi nes ienākumus.

Paklausīgi nesta nasta top viegla.

Mēs vienmēr tiecamies pēc aizliegtā un vēlamies to, kas mums nav ļauts.

Es vēlos, lai nāve mani pārsteigtu strādājot.

Svešā laukā vienmēr ienākusies labāka raža, kaimiņu govīm vienmēr lielāks tesmenis....

Mēs vienmēr tiecamies pēc aizliegtā un vēlamies neatļauto.

Tā, kura atsaka tikai tādēļ, ka nedrīkst ļauties, īstenībā ļaujas.

Tīra sirdsapziņa nebaidās ne melu, ne ļaunu valodu, ne tenku.

Skaudība mokās un moka citus.

Vieglprātīgos žilbina nenozīmīgais.