Pagājušā jau nav, bet nākotnes vēl nav. Un, ja tagadne vienmēr paliktu tagadne un nekļūtu par pagātni, tad tā būtu mūžība; tagadne kļūst pat laiku tikai tapēc, ka tā pārtop par pagātni. Kad lai mēs sakām, ka tā ir, ja tās rašanās cēlonis ir tur, ka tās nebūs! Vai mēs kļūdīsimies, ja teiksim, ka laiks eksistē tikai tapēc, ka tas tiecas zust?