Līdzcietība - tas ir labi. Bet ir divi līdzcietības veidi. Viens - mazdūšīgs un sentimentāls, tas pēc būtības nav nekas cits, kā sirds nepacietība, kas steidzas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no smaguma sajūtas, kas rodas redzot cita nelaimi. Tā nav līdzjūtība, bet vēlme norobežot savu mieru no tuvākā ciešanām. Bet ir arī cita līdzjūtība - patiesa, kura prasa nevis sentimentus, bet darbību, tā zina, ko vēlas, un ir pilna apņēmības, ciešot un līdzjūtot, darīt visu, kas ir cilvēka spēkos, pat pārsniedz tos. Ja tu esi gatavs iet līdz galam, līdz pašam rūgtajam galam, tad tu bruņosies ar lielu pacietību, un tikai tad tu patiešām spēsi palīdzēt cilvēkiem. Tikai tad, kad tu upurēsi pats sevi, tikai tad.