Šaubu mirkļos, kad cilvēks svārstās, kad viņš, tā sakot, stāv krustcelēs, nezinot par kādu ceļu doties tālāk, pat tad, kad ceļš ir izvēlēts un viņs ir gatavs to sākt, kāda noslēpumaina balss to attur. Liktos, ka viss - iedzimtas tieksmes, simpātijas, veselais saprāts, pat skaidri apzināts noteikts mērķis - aicina viņu šajā ceļā tajā pat laikā, kad dvēsele nespēj nokratīt no sevis nezin no kurienes radušos nezināmā spēka neizskaidrojamo iespaidu, kas neļauj viņam doties turp, kur viņš bija nodomājis doties. Un vēlāk vienmēr izrādās, ka tad, ja viņš būtu devies pa šo ceļu, kuru sākotnēji bija izvēlējies, un kuru , godprātīgi atzīstoties, būtu bijis jāizvēlas, tā vestu viņu pretim bojāejai... . Šaubu mirkļos droši uzklausi, ko tev saka tava iekšējā balss, ja esi spējīgs to sadzirdēt, un, lai nekas cits tevi nemudina darīt citādi, kā liek darīt šī balss.

+1
+4
-1