Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, muļķība turpretim - pakļaušanās kaislību varai. Bet, lai nu dzīve cilvēkiem nebūtu gluži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt vēl saprātu nobīdījis mazā galvas kaktiņā, atstājot pārējo ķermeni kaislību varā. Tālāk, vienam saprātam tas nostādījis pretim it kā divus visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots - sirds, un kaislības, kuras plašā valstība sniedzas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rāda visa cilvēka dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž valgus savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas un padodas.