Tādējādi neviena sabiedrība, neviena dzīves saistība bez manis [Muļķības] nevar būt ne patīkama, ne droša. Drīz tauta nepanestu savu valdnieku, ne kalps savu kungu, no kalpone savu kundzi, ne skolnieks savu skolotāju, ne draugs draugu, ne vīrs sievu, ne īrnieks saimnieku, ne biedrs biedru, ne viesis mājastēvu, ja tie savstarpēji neapmānītos, neglaimotu, nepiemiegtu prātīgi acis, neapziestu sevi drusciņ ar muļķības medu.