Lai cik varenas, lai cik dzīvīgas arī būtu dzimumdzīves dziņas, kas vīrieti un sievieti, kā visu dzīvo radību ierauj nemitīgā, neapturamā straumē, taču cilvēkā iemājo arī cits pirmspēks, un vienīgi cilvēkā pārējo būtņu vidū, un tas nav viennozīmīgs ne ar instinktu varu, ne ar dzimumu savādībām, bet tas sakņojas cilvēciskumā, personiskās simpātijās, ... . Dziņu bads netiecas pēc vienreizējas un neatkārtojamas personības, bet pēc anonīmas būtnes, pēc pretēja dzimuma un tas uzskatāms kā pretstats mīlestībai, kas izredzēto, nesamaināmo partneri apliecina kā pašvērtību. Dziņa par sevi tiecas pēc apmierinājuma un partneri pārvērš par šī mērķa līdzekli, par tukšu čaulu, tiklīdz šis mērķis ir sasniegts.