Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no kustoņiem par cilvēkiem arī mums.