Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varoni un piepildās savā idejā. Jo varonī viņa apzinās savas īpatnējās gribas ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un top savā gribā neatkarīga no jelkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve ir dzīve kā tāda. Dzīves un viņas gribas un līdzekļu ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek. Šo absolūto dzīvi grib attēlot absolūtā māksla - drāma. Neapzinīgi viņa to darījusi jau senlaikos, bet varbūt arī apzinīgi, un mēs tikai par maz pazīstam senos laikus. Bet mūsu laiki liekas apzinīgi novēršamies no šī mērķa.