Dzīves gudrība māca nekam neticēt, neko nemīlēt, nekam neatdoties. Bet vai nevajga neuzticēt vispirms patei šai 'gudrībai'? Vai tā tiešām ir 'dzīves' gudrība? Vai dzīve tik maziska? Vai tā nau varbūt 'sadzīves' un 'mūsu sadzīves' gudrība? Jo dzīve neko lielu un īstu nepanāk bez uztices, mīlas, atdošanās. Un arī patība savā vissīkākā dzīvē nesasniedz nekādas laimes bez tās pašas uztices, mīlas un atdošanās. Viņās ir īstā dzīves gudrība.