Labestība ir vājums, ja tā mūžīgi, nebeidzami piedod, bez pārliecības, ka saņēmējs kļūst labāks. Labestība ir spēks un lielums, ja tā arvien vēl dod pēc atkārtotas atpakaļslīdēšanas, bet pie tam redz, ka saņēmējs šīs labestības dēļ kļūst stiprāks, arvien retāk, mazākā mērā krīt atpakaļ, ka mācās to saprast, jūt tās lielumu, aug paša acīs, ka viņš arī grib dot. Labestība ir liela, ja tā saņēmēju pārvērš, dara sev līdzīgu, sagatavo sev, lai viņš tai derētu, bet viņa persona ar saņemšanu tiek paplašināta. Labestība ir liela, ja tā ir egoistiska, maza, ja tā dod saņēmēja dēļ, t. i., nekā nedara sevis labā. Labestība ir maza arī vēl tad, ja ieguvums no došanas ir mazs, ja tā gaida tikai mazu pateicību, liela, ja tā visu personu satver un uzņem sevī.