Mēs žēlojamies, ka viss mainās, nekas nepastāv, uz neko nevar palaisties! Bet, vai tad nebūtu vairāk iemesla žēloties, ja tiešām nekas nemainītos, viss pastāvētu un mēs zinātu un varētu paļauties, ka tas pastāvēs? Vai tad nebūtu beigta visa kustība un darbība? Vai nebūtu apnicība? Un beigās vai tā nebūtu nāve? Un no nāves un nekustības sastinguma mēs taču visvairāk baidāmies? Vai te nau pārpratums? Domu neskaidrība? Varbūt mēs vēlamies abus reizā: kustība un nekustiba?