Sludināt principu un viņu neturēt ir vai nu liekulība, kas ar to grib iegūt materiālus labumus, vai garīga nespējība, kam neskaidrs pats princips. Parasti pirmā ir pie tiem, kuriem ir materiāla vara, - otra pie tiem, kuri to aizstāv. Jo, kas nesaprot principu, aizvien vēl sajūt materiālu labumu. Ar to nau teikts, ka nespējība saprast principu būtu nespējība liekuļot. Starpība ir apzinības stiprumā.