Mūsu laikos ticība nevar vairs dibināties uz paradumu un tradīcijām - kā itin visas pastāvošas ticības, - tad viņa domājošam cilvēkam top nedzīva un nedomājošam top garīgs spaids un citu - valdošās šķiras - rokās par ieroci viņu kalpināt. Ticība var dibināties uz prasību pēc neizprotamā, - tad dvēsle dara sevi arī nebrīvu un vēlas šo nebrīvību, jo nezin, ko iesākt ar brīvību, vai baidās no viņas, tādēļ ka brīvība uzliek pienākumu sevi attīstīt jaunā veidā. Bet mūsu laikos augstākā prasība ir pēc dvēsles brīvības un attīstības un pēc visas līdzšinējās dzīves pārvēršanas uz skaistumu kā dvēsles uzdevumu. - Vai ir ticība, kas izpildītu šo augstāko prasību?