Nav pamata uzskatīt, ka Aristotelis ir ticējis indivīda nemirstībai, uzskatam, kas atbilst Platona mācībai, bet vēlāk - kristietībai. Viņš tikai ir uzskatījis, ka cilvēki par tik, par cik tie ir saprātīgas būtnes, saskaras ar dievišķo, kas savukārt ir nemirstīgs. Cilvēkam ir iespējams vairot dievišķo savā dabā, un tiekties pēc tā - augstākais tikumiskais pienākums. Bet gadījumā, ja cilvēks to īstenotu pilnībā, viņš pārstātu eksistēt kā konkrēts indivīds. Iespējams, ka tā nav vienīgā iespējamā Aristoteļa domu interpretācija, bet man šķiet - visadekvātākā.