Kaut arī pašnoniecināšana ir pretēja augstprātībai, tomēr sevis noniecinātājs stāv augstprātīgajam ļoti tuvu, jo, tā kā viņa bēdas rodas no tā, ka par savu bezspēcību viņš spriež pēc citu spējām jeb tikumības, tad viņa bēdas remdināsies, proti, viņš priecāsies, ja viņa iztēle nodarbosies ar citu trūkumu izskatīšanu; no šejienes cēlies arī sakāmvārds: nelaimes biedri ir nelaimīgā mierinājums. Un otrādi: jo vairāk viņš būs pārliecināts, ka vērtējams zemāk par citiem, jo vairāk skums. Un tāpēc iznāk tā, ka neviens tik ļoti nesliecas uz skaudību kā sevis noniecinātāji, un cilvēku darbus viņi cenšas apspriest vairāk tādēļ, lai tos nopeltu, nevis tādēļ, lai tos izlabotu. Galu galā viņi cildina tikai pašnoniecināšanu un lepojas ar to, tomēr tādā formā, lai liktos, ka viņi paši sevi noniecinājuši.