Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu nesargā, tā ātri izgaist. Turklāt tā, ka visi alkst pūļa atzinības, tad katrs viegli aizēno cita reputāciju un visa minētā rezultātā, tā kā apstrīdēts tiek tas, ko uzskata par augstāko labumu, rodas milzīga vēlme citam citu jebkādā veidā apspiest, un tas, kas galu galā izrādās uzvarētājs, savu lepnību vairāk var pamatot ar to, ka kaitējis citiem, nekā ar to, ka darījis labu pats sev.