Cilvēks vienlaicīgi ir gan vientuļš, gan arī saistīts ar citiem cilvēkiem. Viņš ir vientuļš par tik, par cik viņš ir unikāla būtne, nav identisks nevienam un apzinās savu atšķirību. Viņš ir vientuļš, kad viņam nepieciešams patstāvīgi ko novērtēt un pašam, sava prāta iespēju robežās pieņemt kādus lēmumus. Un tomēr viņš nespēj panest vientulību, nošķirtību no apkārtējiem. Viņa laime ir atkarīga no kopības sajūtas ar sev tuviem cilvēkiem, ar pagājušām un nākošām paaudzēm.