Vai, dvēsele, tu būsi kādreiz krietna, vienkārša, vienota, kaila, skaidrāk saskatāma nekā tevi ietverošais ķermenis? Vai tu baudīsi kādreiz tādu stāvokli, kas būtu draudzīgs un gatavs uz zaudējumiem? Vai tu būsi kādreiz piepildīta, brīva no vajadzībām un ilgošanās, bez jebkādas iekāres - nedz pēc dzīvas būtnes, nedz pēc nedzīvas lietas - lai gūtu apmierinājumu? Vai neiekārosi nedz laiku, lai ilgāk justu baudu, nedz vietu vai zemi, nedz klimatu, nedz cilvēku labvēlību? Kad tu beidzot būsi mierā ar to stāvokli, kāds ir, priecāsies par to, kas tev ir ... ?